Lauku Mickas ir mūsu dzimtas  īpašums paaudžu paaudzēs. Vecākie ieraksti arhīvos, kur pieminētas Mickas, ir no 1820.gada. Micku vāgūzī iegrebts gadskaitlis 1867, bet Micku klēts ir vēl krietni vecāka. Oriģinālā Micku dzīvojamā māja tika nojaukta, kad uzbūvēja tagadējo saimniekmāju – aptuveni 1928. gadā. Vecās mājas skaistās ārdurvis ar uzlecošās saules kokgrebumu tika ievietotas saimniecības ēkas galā, kur tagad ir pirts.

Mūsu vecvectēvs Juris Polis-Poļmicka saņēma Mickas dāvanā no sava tēva Krista Poļa 1914. gadā.

Pirmā pasaules kara laikā ģimene ir spiesta doties bēgļu gaitās. Varasvīri pavēl iznīcināt visu Micku ražu, lai tā nekristu ienaidnieka rokās. Bēgļu gaitās Alūksnē 1915. gadā piedzimst Micku vecākā samniekmeita Anna.

Pēc atgriešanās no bēgļu gaitām, Micku saimnieks Juris pāragri aiziet mūžībā ar plaušu vēzi un Jura sieva Līze paliek Mickās viena ar trīs maziem bērniem – meitām Annu, Elvīru un Mariju.  Marija bija tikko dzimusi, Elvīrai bija trīs gadi un Annai astoņi gadi. Palikusi viena ar trīs maziem bērniem, Līze bija spiesta atdot vienu bērnu audzināšanā saviem vecākiem – Ilzei un Indriķim Blūmiem, kas dzīvoja tuvumā esošajā Skrundas muižā, kur Indriķis esot strādājis par kučieri. Tā kā Marija bija tikko dzimusi un Anna jau bija pietiekoši liela, lai palīdzētu mājas darbos, izvēle krita uz trīsgadīgo Elvīru, kura tika atdota audzināšanā vecmāmiņai. Tomēr Elvīras liktenis lēma tieši viņai vēlāk atgriezties Mickās un kļūt par Micku saimnieci līdz mūža galam.

Māsa Anna apprecēja saimniekdēlu Ernestu Asbergu no varenajām kaimiņmājām, vecsaimniecības  «Runči». Mickās tika rīkotas lepnas kāzas.

Elvīra apprecēja «Runču» māju jaunāko saimniekdēlu, Ernesta brāli Volratu, kas atnāca saimniekot uz Mickām.

Jaunākā māsa Marija divdesmit gadu vecumā aizgāja mūžībā pēc grūtām dzemdībām, atstājot meitiņu Dainu.

Otrā Pasaules kara laikā Micku mājās saimniekoja vācu armija, ierādot pašiem saimniekiem vienu istabu. Pārējā mājā tika ierīkota sakaru centrāle un bēniņos zaldātu guļvietas. Ja ieskatīsieties uzmanīgāk, tad pamanīsiet, ka istabu durvīm ir vietām nozāģēti stūrīši un izurbti caurumi. Tas bija vajadzīgs, lai vācieši varētu izvilkt pa visām istabām sakaru centrāles vadus un aizvērt durvis, jo vācieši baidījās, ka vietējie varētu noklausīties sakaru centrāles sarunas. Visas durvis mājā ir saglabātas oriģinālās!

Micku mājas, kā par brīnumu, izglābās no padomju armijas aviācijas bumbām. Tuvējā mežā joprojām var redzēt aviācijas bumbbedres, un viena bumba trāpīja pavisam netālu no mājas, pie zirgu staļļa, no kura šobrīd palikuši tikai akmens pamati.

Pirms lielākajām kaujām vācieši mudināja ģimeni pamest Mickas, un ģimene devās prom pie radiem turpat netālu Kurzemē. Kad līdzpaņemtie pārtikas krājumi bija iztukšoti, un arī radiem vairs nebija lieks kartupelis, ģimene devās atpakaļ uz Mickām. Elvīra atceras, kā braukuši ratos uz mājam un gar ceļa malām un visapkārt kaudzēm gulējuši kritušie zaldāti. Ieplakā pretim «Runču» mājām, netālu no Mickām, bijis viss pilns ar pretgaisa aizsardzības ložmetējiem.

Likteņu līkloči Micku meitām nebija vienkārši. Padomju varas okupācija sākās ar piespiedu zemju nacionalizāciju un visiem bija «brīvprātīgi» jākļūst par jaundibināto kolhozu biedriem.  Annu, kuras vīrs  – «Runču» saimnieks Ernests pāragri bija aizgājis mūžībā, vienu ar trīs maziem bērniem izsūtīja uz Sibīriju. Micku saimniece Elvīra ar mammu Līzi varēja tikai noskatīties, kā krievu zaldātu apsargātie rati aizved uz savākšanas punktu Airītes stacijā un tālāk uz Skrundas staciju viņas māsu Annu ar bērniem – Indru, Guntru un Vilni. Mickās, par laimi, skaitījās, ka saimnieko divas ģimenes – Elvīra ar Volratu un Elvīras māte ar otro vīru Meļķi. Varbūt tāpēc Micku saime neiekļuva Sibīrijas sarakstos, jo Elvīras māte Līze bija no zemnieku, nevis no saimnieku kārtas.

Annas meita Indra, kurai toreiz bija 12 gadi,  vēlāk atcerējās, kā Skrundas stacijā, vilciena vagonā zaldāti iemeta guļošo kaimiņmāju saimnieci, kas bija jau tik lielā vecumā, ka vairs pati nevarēja paiet. Pēc neilga laika ceļā, vecā kundze nomira un tāpat arī tika izmesta ārā no vagona.

Pēc amnestijas, 1956.gadā Anna ar bērniem atgriezās Latvijā, bet tobrīd jau viņu «Runču» mājas bija pilnas ar padomju kolhozniekiem, un Anna ar bērniem apmetās Mickās. Elvīra atcerējās, kā agrā pavasara rītā ģimene izdzirdēja klauvējienus pie loga. Tā bija Anna, kas ar bērniem bija atgriezusies no Sibīrijas un ar kājām atnākusi no Airītes dzelzceļa stacijas. Ģimene apmetās vienā no Micku istabām, kas tagad ir Baltā istaba, ar balto krāsni. Tur, kur tagad ir baltā krāsns, bija uzmūrēta plītiņa ar sildmūri, ēdiena gatavošanai un siltumam. Elvīras ģimene,  vecāmāte Līze un vecvecmāte Ilze Blūms apdzīvoja tagadējo godu istabu un blakus esošo istabu ar lielo ķieģeļu krāsni, kas apsildīja abas istabas. Lai ekonomētu malku, lielā istaba tika sadalīta divās daļās, un atdalītā daļa netika apkurināta. Tā tika izmatota kā noliktava.

Mājas otrā daļā, istabās, kas ir no ieejas pa labi, padomju vara izmitināja kolhoza strādniekus. Mājā tika izmitināti dažādu tautību strādnieki, kas ieradās Latvijā labākas dzīves meklējumos.

Izmitinātie viesi par istabu stāvokli īpaši nerūpējās un istabas palika arvien sliktākā stāvoklī, ar iztrupējušām grīdām un logiem un sabrukušām krāsnīm. Kad strādnieku istabas palika tik sliktā stāvoklī, ka kolhozs tur vairs nevienu nevarēja izmitināt, tad istabas sāka kalpot par darbnīcu un noliktavu.

Micku saimnieki vienmēr ir bijuši strādīgi cilvēki, kas rūpējās par māju un saimniecību, cik vien spēja. Tomēr, lai neriskētu jaunus «īrniekus» no kolhoza, šīs divas istabas netika atjaunotas.

Es, Airisa, esmu jaunā Micku saimniece, lai gan saimnieces tituls man vēl jānopelna. Mans tētis Andris, Elvīras dēls, uzticēja man Micku mājas, pārliecībā, ka es spēšu parūpēties par dzimtas mantojuma saglabāšanu turpmākajam paaudzēm. No savas bērnības vasarām, ko pavadīju Mickās pie vecmammas Elvīras un vecpapa Volrata, man ir daudz brīnišķīgu atmiņu. Atceros, ka visi vienmēr strādāja – gan kolhoza darbos, gan mājas un saimniecības darbos. Mickās vienmēr tika turēta gotiņa un teliņi, rukši, vistas. Arī aitas un kaziņas, un lielie tīrari, kam patika sabozt spalvas un brukt mums bērniem virsū. Gotiņa Venta deva daudz piena un izslauktais piens kannās dzesējās Micku akā, līdz tika nodots piena savācējam. Tukšajā bijušo īrnieku istabā, kur bija ierīkota noliktava, pie griestiem karājās paštaisīto desu luņķi un žāvētie cūku cauraudzīši. Omamma mācīja mums bērniem kult sviestu un vectēvs ierādīja, kā lielajā centrifūgā sviest medu. Vectēvs Volrāts ļāva izmēģināt bitenieka darbus Micku bišu dravā un iemācīja, ka no bitēm nav jābaidās. Vasarā pats gardākais, ko varēja velēties, bija omes vārītā skābputra ar piena kunkuļiem.  Uz svētkiem lielajā maizes krāsnī tika ceptas plātsmaizes un sklandrauši.

Siena sagatavošanā un vākšanā bija jāpiedalās pilnīgi visiem. Bērnu uzdevums bija siena ārdīšana un pēc tam grābšana. Lielākā vecumā varējām jau padarboties ar siena dakšām un palīdzēt iekraut sienu kūtsaugšā.

Vienīgais, ko Micku saime visvairāk nevarēja ciest, bija slikņi, jeb kā tētis teica – slīmesti. Būt slīmestam Mickās bija vislielākais grēks. Vienīgais atļautais slinkošanas laiks Mickās bija ar grāmatu rokā. Šķiet, ka pa vasarām, ciemojoties Mickās, izlasīju visu vietējā Zirņu pagasta bibliotēku. Kamēr pieaugušie bija aizņemti saimniecības darbos, es varēju atlaisties gultā ar Žila Verna 1943.gada izdevuma «Kapteiņa Granta bērniem» un iedomās apceļot visu plašo pasauli. Kompāniju man sastādīja Micku cirtainais karaliskais pūdelis Miša, kas bija iegādāts vietējā tirdziņā par pāris rubļiem un nosaukts par Mišu par godu Mihailam Gorbačovam. Gorbačovam par godu tāpēc, ka visi gaidīja pārmaiņas – «perestrojku». Pārmaiņas pienāca, un Latvija atguva savu neatkarību. Elvīra atguva nacionalizētās Micku zemes un mežus, un uzdāvināja savam dēlam Andrim. Elvīra nodzīvoja Mickās līdz sirmam vecumam un līdz 100.gadu jubilejai pietrūka pavisam maz.

Vēl 80 gadu vecumā mans tētis Andris no rīta līdz vakaram strādāja Micku saimniecībā. Ar lielo krūmgriezi uz pleca viņš jau agrā rītā bija mežā, lai appļautu paša stādītās eglītes. Tētim bija zelta rokas. Šķiet, ka viņš varēja un mācēja pilnīgi visu. Kad negaidīta un neārstējamā slimība 80 gadu vecumā pēkšņi atstāja tētim tikai pāris mēnešus, ko dzīvot, viņa galvenā rūpe bija paspēt iestādīt mežu – paša audzētos eglīšu un melnalkšņu stādus. Paspējām. Paspējam arī rudenī noņemt kartupeļus un ieziemot traktorus – tēta vectēva acuraugu Buciņu un spēcīgo Jumzu.

Tagad es esmu pārņēmusi stafeti. Jāatdzīst, ne vienmēr viss sanāk tik labi kā tētim. Traktoru sariktēt jālūdz palīgā kaimiņš un lielo krūmgriezi arī varu tikai knapi pacelt. Tētis ierādīja, kā darbināt motorzāģi, bet, lai to iekurbulētu, reizēm pietrūkst spēka. Bet kaut kas jau pamazām iet uz priekšu. Micku saimiekmāja ir atjaunota, vāgūzī nomainītas iztrupušās sienas, atjaunoti pamati. Kūtsgalā tapusi pirtiņa un pašlaik atjaunojam vissenāko Micku ēku – klēti.

Visa viesu samaksātā nauda tiek ieguldīta turpmākā šīs unikālās Kurzemes viensētas atjaunošanā. Es ļoti priecājos par katru viesi, kas pie mums ciemojas un novērtē Lauku Micku īpašo auru. Jūs palīdzat mums saglabāt mūsu dzimtas īpašumu nākošajām paaudzēm.

Poļmicku, Blūmu un Asbergu dzimtas vārdā – paldies jums!